Daugavpils
16.vidusskola

Tematiskais stends

Decembrī atzīmējam… 

 

1.decembrī – Pasaules AIDS diena

3.decembrī –Eiropas diena cilvēkiem ar īpašām vajadzībām

10.decembrī – ANO Cilvēktiesību diena

10.decembrī – Pasaules futbola diena

11.decembrī – Starptautiskā kalnu diena

15.decembrī – Pasaules tējas diena

18.decembrī – Starptautiskā migrantu diena

20.decembrī – Starptautiskā cilvēku solidaritātes diena

24.decembrī – Ziemassvētku vakars

25.decembrī – Pirmie Ziemassvētki

26.decembrī – Otrie Ziemassvētki

28.decembri – Starptautiskā kino diena

31.decembrī- – Vecgada diena

 

10.decembrī – futbola diena

Futbola dienas misija ir nodemonstrēt sabiedrībai, ka futbols ir ikvienam piemērota un brīvi pieejama spēle, kuru katrs var mīlēt pa savam – spēlējot to savā pagalmā, uz ielas, tuvākajā sporta laukumā, pļavā, sporta zālē vai jebkur citur. Futbola diena piedāvā šī sporta veida draugiem piedalīties futbola svētku svinēšanā, organizējot savus pasākumus un kļūstot par futbola vēstnešiem uz savas ielas, savā pilsētā, rajonā, skolā vai darba vietā.

Pasākumiem, kurus jebkurš interesents var organizēt Futbola dienas ietvaros, nav ierobežojumu. Tie var būt futbola turnīri, spēles, ballītes ar futbola tematiku, īpašas futbolam veltītas sporta stundas skolās vai jebkāds cits izdomas pilns pasākums, kas iederas futbola plašajā dažādībā.

Futbola diena Latvijā ir daļa no Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) ieviestās Grassrootsnedēļas, kas aptver virkni pasākumu visos Eiropas nostūros ar mērķi popularizēt futbolu un nodemonstrēt šī sporta veida pieejamību.

 

11.decembrī – Starptautiskā kalnu diena

Vai zināji, ka vairāk nekā piekto daļu pasaules zemes klāj kalni? Jā, tieši tā – 22% no mūsu planētas ir kalni, kas arī sniedz ļoti lielu ieguldījumu valstu ekonomikās, daļēji vai tieši ietekmējot aptuveni 915 miljonu cilvēku dzīves.

Kalni aizņem 64% Āzijas teritorijas, 36% Ziemeļamerikas, 25% Eiropas, 22% Dienvidamerikas, 17% Austrālijas un tikai 3% no Āfrikas teritorijas. Kalnos sākas vairums Zemes upju.

Kalnus iedala zemajos (absolūtais augstums 500—1000 m), vidēji augstajos (1000—2500 m) un augstajos (vairāk par 2500 m). Uz Zemes augstākais kalns ir Everests (8848 m). Augstākais kalns Saules sistēmā ir Olimpa kalns uz Marsa (27 km virs vidējā planētas līmeņa).

Tieši tāpēc viena no 365 gada dienām – 11.decembris Apvienoto Nāciju organizācijas skatījumā ir atvēlēta, lai atzīmētu kalnu nozīmi pasaulē, svinot Kalnu dienu.

Šogad 11.decembrī tiek aicināts iepazīt dažādās kultūras, kas dzīvo kalnainajos reģionos – jo tieši no šejienes nāk ārkārtīgi daudz pasaules vēstures. Kā piemērs ir arī Maiju kultūra, kas, kā zināms, bija izmitinājusies kalnos.

Latvijas augstākais punkts – Gaiziņkalns – starptautiskā izpratnē nav uzskatāms par kalnu, jo nesasniedz minimumu, kas nepieciešams, lai tiktu atzīmēts par kalnu (min. 500 metri, bet Gaiziņkalns ir 312 metrus augsts. Tāpēc Gaiziņš uzskatāms par pauguru, nevis kalnu. Tas gan netraucē latviešiem to saukt par kalnu.

Latvijai tuvākie kalni ir Zakopanes kalni Polijā. Tie atrodas aptuveni 1000 kilometru attālumā.

 

15.decembrī – Pasaules tējas diena

Ko mēs zinām par tēju?

Mūsdienās tēja dažādos veidos – gan mērcējama, gan berama, gan kā ledus tēja, sastopama vai ikvienā mājā. Tomēr, ko mēs zinām par pašas tējas izcelsmi? Tējas vēsture ir ļoti sena, saistīta ar tradicionālās ķīniešu medicīnas pirmsākumiem 5000 gadu tālā pagātnē. Senākā Ķīnas leģenda par to, kā atklāta tēja, vēsta, ka 2737. gadā pirms mūsu ēras imperators un zinātnieks Čens Nungs nejauši atklāja tējas labdabīgās īpašības, kad vējš iepūta tējas krūma lapas katlā ar verdošu ūdeni. Taču tieši budistu mūki bija tie, kas audzēja tēju klosteru dārzos un izplatīja tējas dzeršanas kultūru visā valstī. Rezultātā 6. gadsimtā tēja kļuva par tautas dzērienu.

Drīz vien mūki ieveda tēju arī Indijā un īpaši Japānā. Eiropā tēja nokļuva tikai 17. gadsimta sākumā, kad to tur nogādāja portugāļu un holandiešu jūrasbraucēji. Līdz ar portugāļiem un holandiešiem arī angļi drīz vien atklāja tējas dzeršanas priekšrocības. No Nīderlandes dzēriens nokļuva arī Jaunamsterdamā, kas mūsdienās pazīstama kā Ņujorka.

Arī Latvijā tēja ir samērā populārs dzēriens. Kā zināms, senie latvieši vāca dažādas zālītes un gatavoja uzlējumus, tomēr tējaskoka tējas dzeršana Latvijā varētu tikt datēta ar 19.gadsimtu, kad to itin bieži malkoja Kurzemes muižnieki.

Tējas popularitāte un veidi

Tēja ir ļoti populārs dzēriens visā pasaulē. Kaut tējas dzeršanas tradīcija aizsākusies Ķīnā, tomēr pasaules čempioni tējas dzeršanā nav japāņi vai ķīnieši, bet gan indieši. Taču tēja ir arī neatņemama ikdienas sastāvdaļa tādās valstīs kā Krievija, Pakistāna, Turcija, Lielbritānija un ASV. “Piektās stundas tēja” – pagarināts pēcpusdienas pārtraukums ar tējas dzeršanu un saldām, un pikantām uzkodām ir britu tējas tradīcijas būtība.   

Krievijas aukstajā klimatā aizvien pieaugošā tējas popularitāte un pastāvīga nepieciešamība pēc silta dzēriena veicināja patvāra izgudrošanu. Karsts ūdens tiek vārīts vara katlā, atšķaidot tējas ekstraktu, kas dienas laikā kļūst stiprāks.

Siltajās zemēs aizvien populārāks kļūst Amerikā radies tējas dzēriens, kas ir tieši pretējs iepriekš aprakstītajam. Tur priekšroka tiek dota aukstai tējai, kas pasniegta ar ledus gabaliņiem piepildītā glāzē. Klasiskā ledus tēja radās 1904.gadā pasaules gadatirgū Sentluisā. Tā kā nevienu neinteresēja Indijas tēja, kas tika piedāvāta tveicīgajā dienā, kādam radās spontāna ideja ielikt dzērienā ledus gabaliņus, kas vainagojās panākumiem. Vēlāk šis nejaušais izgudrojums radīja jaunu produktu kategoriju – ledus tēju paciņās. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, nonākot Eiropā, ledus tēja te iemantoja ievērojamu popularitāti. Jāpiebilst, ka ledus tēja ar katru gadu kļūst populārāka arī Latvijā.

Kāpēc baudīt tēju?

Jau gadiem ilgi zinātnieki ar pozitīviem rezultātiem pēta tējas īpašības veselības un labsajūtas uzlabošanai. Dažādo tējas veidu, īpaši zaļās tējas, dziedinošās īpašības ir zināmas jau tūkstošiem gadu ilgi. Pakāpeniski tējas izmantojums tīri medicīniskos nolūkos pārvērtās par tās dzeršanu garšas dēļ. Daudzās valstīs tēja bija pieejama vien augstākajai sabiedrībai, dažkārt pat tikai imperatoriem un karaļiem, bet tai izplatoties, tā pakāpeniski ieguva ikdienas dzēriena statusu un kļuva pieejama visur un visiem. Tēja kļuva par slāpju remdētāju un neatņemamu sabiedriskās dzīves sastāvdaļu visā pasaulē, iemantodama aizvien jaunu popularitāti.

Sastopami ap 150 dažādi tējas aromāti, un pastāv neskaitāmas dažādu sastāvdaļu kom- binācijas. Saritināšanas procesā tiek izārdīts šūnu dzīslojums un atbrīvotas ēteriskās eļļas, kas nosaka tējas aromātu un garšu. Ja tējai pievieno zāļu vai augļu dabiskos aromātus, izvēle kļūst vēl plašāka.

Ko atcerēties par tēju?

  • Galvenie tējas audzēšanas reģioni – Indija: 27 %, Ķīna: 25 %, Šrilanka: 10 %, citur: 39 % (Vjetnama, Indonēzija, Taivāna, utt.). Ķīnā gada laikā tiek saražots vairāk kā miljons tonnu tējas.
  • Populārākais tējas veids pasaulē ir melnā tēja, kas kopumā veido 80% no visa tējas patēriņa. Te gan jāatgādina, ka melnā tēja izmantota arī kā daudzu ledus tēju galvenā sastāvdaļa.
  • Melnā tēja un jo īpaši zaļā tēja satur lielu daudzumu fluorīda. Fluorīds ir svarīga minerālviela, kas stiprina zobu emalju un pašus zobus. Tādējādi regulāri dzerot tēju var novērst zobu bojāšanos.
  • Tā satur antioksidantus. Antioksidanti ir dabiskas vielas, kas aizsargā šūnas no brīvo radikāļu kaitīgās ietekmes. Pētījumi liecina, ka zaļajai tējai piemīt īpašas imūnsistēmas aizsardzības īpašības;
  • Tās sastāvā ir teīns – tējā atklātais kofeīns sākotnēji tika saukts par teīnu. Taču tā ir tā pati viela, kas atrodama kafijā. Tā kā kofeīns tējā ir saistītā formā, organisms to uzņem citādāk un arī tā ietekme ir atšķirīga.
  • Tēja satur nelielu daudzumu minerālvielu. Kā zināms, tās ir svarīgas neorganiskas uzturvielas, kas nepieciešamas cilvēka organismā dažādu funkciju nodrošināšanai. Tēja satur nelielu daudzumu dzelzs, joda, selēna un fluorīda. Bez fluorīda tēja satur arī citas minerālvielas, piemēram mangānu, kāliju un cinku.

 

18.decembris – Starptautiskā migrantu diena

  1. decembrī tiek atzīmēta Starptautiskā migrantu diena. Migrācija ir cilvēku pārceļošana no vienas vietas uz otru un tā var notikt valsts robežās vai starp valstīm. Migranti ir cilvēki, kuri pamet savas mājas vai bēg no tām, lai dotos uz jaunu vietu, meklējot iespējas drošākai un labākai dzīvei. Tādējādi terminam „migrants” ir plaša nozīme un tas var ietvert patvēruma meklētājus, bēgļus, personas, kuras pārvietojas valsts iekšienē, migrējošus strādniekus un neregulārus migrantus.

Pašlaik visā pasaulē arvien aktuālāks kļūst darbaspēka migrācijas jautājums. Eiropas Savienībai, tajā skaitā Latvijai, tas ir īpaši būtiski izaugsmes un labklājības nodrošināšanai, jo, sabiedrībai novecojot, sarūk darbaspēks. Tāpat, viens no iemesliem, kas palielina migrācijas tempu ir dažādās iespējas, ko ļauj izmantot Eiropas Savienība. Emigrācijai uz Eiropu var arī būt drošības vārsta loma, mazinot bezdarbu vietējā mērogā un potenciālo sociālo spriedzi, īpaši starp jauniešiem, kuriem nav darba. Tradicionāli Eiropas Savienības valstis ir droša apmešanās vieta likumīgiem patvēruma meklētājiem. Šīs valstis ir uzņēmušās saistības tos aizsargāt arī saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem. Patvēruma tiesības garantē 2000.gadā pieņemtā Eiropas Savienības Pamattiesību harta.

 

Ziemassvētku tradīcijas

Ziemassvētku svinēšana iesākas 24. decembra vakarā. Kad dienā ir paveikti visi sagatavošanās darbi, pēcpusdienā iet uz pirti, bet pievakarē uzklāj Ziemassvētku galdu. Uz galda uzklātais baltais galdauts atgādina autiņus. Tad uz galda uzliek dažādus gavēņa ēdienus: dažāda veida zivis, cepumus, saldēdienus. Krēslas stundā visa ģimene sapulcējas ap galdu noskaita lūgšanu. Tad tēvs vai cits kāds no ģimenes vecākiem ņem no šķīvīša oblates, kas uzliktas galda vidū, un sadala tās klātesošajiem.

Latgalē oblates sauc par kaladām. Šis nosaukums ir pārņemts no lietuviešiem, kas tāpat kā dažas slāvu tautas Ziemassvētkus sauc par kalenda. Šis nosaukums saistās ar seno romiešu pirmās mēneša dienas nosaukums calendae. Pēc tam seko citu ēdienu baudīšana. Ēdienu daudzums simbolizē tās daudzās bagātīgās dāvanas dvēselēm, kādas ar savu ienākšanu pasaulē ir atnesis mums Jēzus. Šo vakariņu laikā dzied Ziemassvētku dziesmas.

Pie šīm svētku vakariņām kavējās ilgi, līdz pat iešanai uz Baznīcu, jo pusnaktīs, kā tas mēdz būt pilsētās, tiek noturēta eņģeļu Mise. Uz laukiem pirmā Mise Ziemassvētkos notiek agrā rīta stundā. Agrāk, kad lauciniekiem vēl bija zirgi, šie braucieni ar kamanām uz baznīcu pa sniegotiem, baltiem ceļiem, skanot pie zirga loka piesietiem zvārguļiem, bija brīnišķīgi. Baznīcā, dievkalpojuma laikā, visa tauta ar sajūsmu dziedāja gaišā prieka pilnās dziesmas. Mājās pārbraukuši, ēda Ziemassvētku pusdienas. Tās jau iepriekš bija sagatavotas un uzglabājās siltas sakurinātajās krāsnīs. Galvenais ēdiens Latgalē bija zupa, kur bija putraimu desas vai gaļas sānu kauliņi, kartupeļi, burkāni – viss kopā vienā katlā. Kamēr zemniekiem bija savas saimniecības, uz Ziemassvētku galda netrūka arī pašbrūvētā alus. Pēc tam visi gāja gulēt.

Otrā Ziemassvētku diena bija veltīta ciemiņu pieņemšanai vai iešanai ciemos. Agrāk svētīja trīs dienas, tagad- tikai divas. Bet uz laukiem atpūtās un īstā darbā negāja līdz pat jaungadam. Šajā laikā notika arī tā saucamā „čigānos iešana”: paģērbušies jaunieši gāja no mājas uz māju, kur dejoja, jokoja un saņēma cienastu. Citās zemēs šādiem apciemojumiem ir vairāk reliģisks raksturs: jaunieši iet no mājas uz māju, nesdami zvaigzni un dziedādami Ziemassvētku dziesmas (poļi tās sauc par kolendām), atgādinādami ar to Betlēmes ganus, kuri, atgriezušies no apciemojuma pie Jēzus Bērna silītes, priecīgo vēsti nesa pārējiem Betlēmes iedzīvotājiem. Mūsdienās, urbanizācijas gadsimtā, visas šīs Ziemassvētku tradīcijas sāk izzust.